Sebacīnskābes testēšanu galvenokārt veic, lai novērtētu izejmateriāla tīrību un sastāvu un pārbaudītu tās piemērotību turpmākajiem ražošanas procesiem. Parastie testēšanas parametri ietver izskatu, tīrību, skābes vērtību, mitruma saturu, kušanas temperatūru un attiecīgo piemaisījumu līmeni. Starp tiem tīrība ir galvenais kvalitātes rādītājs. Tā kā sebacīnskābe ir dikarboksilskābe, tās karboksilgrupas var analizēt, titrējot; standarta sārmains šķīdums neitralizē parauga karboksilgrupas, ļaujot aprēķināt skābes vērtību, pamatojoties uz patērētā titranta tilpumu, kā arī citas analītiskās metodes produkta kvalitātes novērtēšanai.
Laboratorijā skābes{0}}bāzes titrēšana ir standarta metode skābes vērtības noteikšanai. Precīzi nosvērtu sebacīnskābes paraugu izšķīdina piemērotā šķīdinātājā, pievieno atbilstošu indikatoru un šķīdumu titrē ar zināmas koncentrācijas kālija hidroksīda (vai cita sārma) standartšķīdumu. Sasniedzot norādīto beigu punktu, reģistrē patērētā standartšķīduma tilpumu un aprēķina skābes vērtību, izmantojot parauga masu un titranta koncentrāciju. Lai gan šī metode ir salīdzinoši vienkārša un piemērota ikdienas kvalitātes kontrolei ražošanas laikā, faktiskās testēšanas laikā ir jārūpējas, lai nodrošinātu pilnīgu parauga izšķīšanu un precīzu titrēšanas beigu punkta noteikšanu, lai samazinātu mērījumu kļūdas.
Papildus skābes vērtības noteikšanai sebacīnskābes tīrības un organisko piemaisījumu satura analīzei var izmantot hromatogrāfijas metodes. Gāzu hromatogrāfija (GC) vai augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfija (HPLC) atdala sebacskābi un tās piemaisījumus, pamatojoties uz to aizturi hromatogrāfijas kolonnā, ļaujot analizēt parauga sastāvu, izmantojot tādus datus kā pīķa laukums. Sebacīnskābes šķirām, kurām nepieciešama augsta tīrība, hromatogrāfiskā analīze sniedz skaidrāku priekšstatu par galvenās sastāvdaļas un piemaisījumu līmeni. Atbilstoši hromatogrāfiskie apstākļi jāizvēlas, pamatojoties uz parauga īpašībām, un kvalitatīvai un kvantitatīvai analīzei jāizmanto atbilstoši atsauces standarti.
Kušanas temperatūras noteikšana un spektroskopiskā analīze ir arī plaši izmantotas papildu metodes sebacīnskābes kvalitātes novērtēšanai. Sebacīnskābei ir salīdzinoši labi definēts kušanas temperatūras diapazons; kušanas punkta mērīšana palīdz noteikt nozīmīgu piemaisījumu klātbūtni. Tikmēr infrasarkanā (IR) spektroskopija var apstiprināt ķīmisko struktūru, identificējot raksturīgos absorbcijas maksimumus, kas saistīti ar funkcionālajām grupām, piemēram, karboksilgrupām un metilēngrupām. Paraugiem, kuriem nepieciešama visaptveroša kvalitātes kontrole, var kombinēt tādas metodes kā titrēšana, hromatogrāfija, kušanas temperatūras noteikšana un infrasarkanā spektroskopija, lai novērtētu sebacskābes tīrību un struktūru no dažādām perspektīvām, tādējādi nodrošinot, ka izejmateriāls atbilst poliesteru, poliuretānu un citu polimēru materiālu ražošanas prasībām.